Our Fire Films

Pat ja Tu kā autors neesi noslēdzis līgumu ar AKKA/LAA par savu mantisko autortiesību izmantošanu, AKKA/LAA saskaņā ar Autortiesību likuma 63.panta piekto daļu un 65.panta pirmās daļas 3.punktu var noteikt un iekasēt no citiem atlīdzību par Tavu darbu izmantošanu. Minētais attiecas uz Tevi, arī ja esi izpildītājs attiecībā uz Tavu izpildījumu.

Ja tas nav Tavās kā autora vai izpildītāja interesēs, aicinu saskaņā ar Autortiesību likuma 66.panta ceturto daļu paziņot atbilstošajai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, ka Tu atsakies no viņu pakalpojumiem arī iepriekš minētajā gadījumā. Pēc šāda uzteikuma attiecīgā organizācija vairs nebūs tiesīga noteikt mantisku atlīdzību par Tavu darbu izmantošanu, ne arī izsniegt licences par Tavu darbu izmantošanu.

Esmu sagatavojis arī attiecīga uzteikuma paraugu AKKA/LAA gadījumā: paraugs.doc.
Parauga tālākai izmantošanai nenosaku nekādus ierobežojumus, bet arī neuzņemos nekādu tiesisko atbildību par sekām. ;)

Ja esi nevis autors, bet (arī) izpildītājs, tad Tev šāda veida uzteikums ir jānosūta Latvijas Izpildītāju un producentu apvienībai (LaIPA), reģ.Nr.40008042958, Mūkusalas ielā 42, Rīga, LV-1004.

p.s. Lūdzu skatīt komentārus.

Our short documentary on the reintegration of the mentally ill is nearly complete, but we won’t make our self-set deadline of early May. More likely the middle or the end of this month. Small touches here and there and lots of reviewing. But at least today was the first day when I thought of doing the end titles. The film will be in Latvian though, will be some time till we come up with English subtitles. The title currently is “Divas sejas” or “Two faces” and it is 40 minutes long.

Šis raksts ir kā turpinājums Avestra publicētā raksta Autortiesības un brīvā kultūra. Vai autordarbus likumīgi var izmantot bez maksas? iesāktajai diskusijai.

Ievads

Piekrītot minētā raksta autorei, ka Latvijā autortiesību regulējums ir novecojis un faktiski darbojas tikai autordarbu komerciālas izmantošanas un to pārvaldošo nevalstisko organizāciju interesēs, vēlos vērst uzmanību uz dažām papildus niansēm.

Raksta autore min, ka vairāk nekā 50 pasaules valstīs ar CC licencētus mākslas darbus drīkst izmantot komerciāli, ja vien autors to ir atļāvis. Latvija nav viena no šīm valstīm. Raksta autore minēto pamato ar Autortiesību likuma 63.panta piekto daļu, kas nosaka, ka autors pats nedrīkst licencēt savus darbus, un tiesību administrēšana ir atļauta tikai kolektīvi. 

Šo viedokli pārstāv arī AKKA/LAA un LaIPA, to pamatojot ar Autortiesību likuma 63.panta piekto daļu un 52.panta pirmo daļu (LaIPA), kas nosaka, ka autoriem ir tiesības saņemt atlīdzību par to darbu komerciālu izmantošanu, kā arī to, ka nav iespējams vienoties par pretēju kārtību.

Ņemot vērā minēto, piedāvāju papildus ieskatu Autortiesību likuma normu interpretācijā, kā arī piedāvāju nepieciešamos grozījumus likumā. 

Autortiesību likuma normas (šo sadaļu var nelasīt)

Konteksta nolūkos pieminēšu šādas likuma normas:

• 15.panta pirmās daļas 7.punkts nosaka autora tiesības padarīt darbu pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tam var piekļūt individuāli izraudzītā vietā [visā pasaulē -aut.]  un individuāli izraudzītā laikā [jebkurā laikā - aut.].
• 15.panta ceturtā daļa nosaka autoram tiesības izmantot savu darbu jebkādā veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu, saņemt atlīdzību par atļauju izmantot savu darbu un par darba izmantošanu, izņemot likumā paredzētos gadījumus.
• 40.panta pirmā un otrā daļa paredz, ka darba izmantotājam ir jāsaņem autora atļauja, kas var būt licences vai licences līguma veidā. Licences līgumu slēdz ar konkrētu darba izmantotāju, bet licenci izsniedz vienpersoniski, t.i., nav jāsaņem izmantotāja piekrišana.
• 42.pants paredz tiesības licencē noteikt darba izmantošanas noteikumus, tai skaitā, arī atlīdzību. Likums neaizliedz paredzēt, ka atlīdzība ir 0,00 Ls. Ir vienkāršā un ir kolektīvā licence. Kolektīvo licenci var izsniegt tikai kolektīvā pārvaldījuma organizācija (AKKA, LaIPA) uzreiz par visu tās autoru darbu izmantošanu. Vienkāršo licenci par sava darba izmantošanu var izsniegt darba autors nenoteiktam skaitam darba izmantotāju.
• 43.pants paredz, ka jebkura licence ir izsniedzama rakstveidā. Atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likumam un Elektronisko dokumentu likumam arī elektronisks dokuments ir rakstveida, t.i., arī elektroniska licence. Dokumentu juridiskā spēka likums gan paredz, ka dokuments, kuram nav juridiska spēka, citām organizācijām un fiziskajām personām nav saistošs, bet ir saistošs šā dokumenta autoram. Tas nozīmē, ka, ja autors izdod elektronisku licenci, bet neparaksta to ar elektronisko parakstu, tā vienalga būs autoram saistoša un viņš nevarēs rīkoties pretēji šādā licencē noteiktajam, piemēram, iekasēt autoratlīdzību, ja būs no tās atteicies.
• 52.panta pirmā daļa attiecas tikai uz izpildītājiem un fonogrammu producentiem, kuriem ir tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu. Ar komerciālu izmantošanu parasti saprot jebkādu izmantošanu, kas izmantotājam nes tiešu vai netiešu mantisku labumu. Tas ietver gan ieejas biļetes pasākumos, gan pasākumos izvietotās reklāmas, par kurām organizētājs saņem kaut kādu labumu no sponsoriem.
• 63.panta pirmā daļa nosaka, ka autortiesību un blakustiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzību, ja šīs tiesības nevar nodrošināt individuālā kārtā vai šāda aizsardzība ir apgrūtināta, veic mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Savukārt šī paša panta piektā daļa nosaka virkni darbu izmantojuma veidu, kuru administrēšanu var veikt tikai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.
• 64.panta trešā daļa nosaka, ka attiecībā uz šā likuma 63.panta piektajā daļā minētajiem darbu izmantošanas veidiem mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir tiesīga pārstāvēt tiesību īpašniekus bez attiecīga līguma slēgšanas.
• 65.panta pirmās daļas 3.punkts paredz kolektīvā pārvaldījuma organizācijai noteikt taisnīgu atlīdzību gadījumos, kad saskaņā ar šā likuma 63.panta piekto daļu organizācijai ir pienākums administrēt autortiesību un blakustiesību subjektu mantiskās tiesības uz likuma pamata, un iekasē noteikto atlīdzību.
• 66.panta ceturtā daļa nosaka, ka autortiesību un blakustiesību subjekti, kas nav pilnvarojuši organizācijas iekasēt šā likuma 65.pantā paredzēto atlīdzību, ir tiesīgi pieprasīt, lai organizācijas izmaksā viņiem pienākošos atlīdzību saskaņā ar izdarīto atlīdzības sadali, kā arī lai izslēdz viņu darbus vai izpildījumu no licencēm, ko šīs organizācijas izdod darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem.

Secinājums

No minētajām likuma normām izriet, ka:

1. ievērojot likuma 15.panta ceturto daļu, likums liedz autoram izsniegt licenci darba izmantotājam likuma 63.panta piektajā daļā minētajos gadījumos;
2. kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ir tiesības noteikt taisnīgu atlīdzību par darba izmantošanu likuma 63.panta piektajā daļā minētajos gadījumos, pat ja autors nav noslēdzis līgumu ar minēto organizāciju;
3. autoram ir tiesības aizliegt minētajai organizācijai izsniegt licences par viņa darbu izmantošanu arī 63.panta piektajā daļā minētajos gadījumos.

Līdz ar to, ja autors publiski ir noteicis, ka viņam netiks nodarīts kaitējums, ja darbs tiks izmantots bez atlīdzības likuma 63.panta piektajā daļā minētajos gadījumos, t.i., tas ir bezmaksas, manuprāt, kolektīvā pārvaldījuma organizācijai nav subjektīvo tiesību noteikt, ka kaitejums ir nodarīts. Tas ir, kolektīvā pārvaldījuma organizacijai,  aprēķinot no darba izmantotāja iekasējamo atlīdzību, ir jāņēm vērā autora tiesiskās intereses. Ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija to neņem vērā, manuprāt, autoram rodas prasījuma tiesība pret minēto organizāciju par nodarīta morālā kaitējuma atlīdzināšanu un trešajai personai (darba izmantotājam) par zaudējumu atlīdzināšanu.

Jebkurā gadījumā, ja autors vai izpildītājs ir tieši paziņojis organizācijai, ka viņš saskaņā ar likuma  66.panta ceturto daļu iebilst pret to, ka organizācija izsniedz licences par viņa darbu izmantošanu, pat ja nav noslēgts ar organizāciju līgums, organizācijai vairs nav tiesības iekļaut autora vai izpildītāja darbus tās izsniegtajās licencēs.

Tomēr šāda norma ir nepietiekama, jo likums turpina ierobežot autoru izsniegt Creative Commons līdzīgas licences, kuras darbotos arī 63.panta piektajā daļā minētajos gadījumos.

Slēdziens

Attiecīgā situācija jebkurā gadījumā ir absurda. Ir skaidri redzams, ka Autortiesību likumā ir nepieciešami grozījumi, kas aktualizētu likuma normas atbilstoši autoru interesēm, t.i., atļaujot autoriem de jure izsniegt licences to darbu izmantošanai arī 63.panta piektajā daļā minētajos gadījumos.

Ņemot vērā minēto, lai netiktu ierobežotas un aizskartas autoru tiesības, manuprāt, likumā jāparedz šāda veida grozījumi:

Lejuplādēt likumprojektu uz 14.05.2012.

Raksts pārpublicēts no Avestra

Vai par mākslu vienmēr ir jāmaksā? Ja šo jautājumu uzdotu AKKA/LAA aģentūrai, izdevējiem, ierakstu kompānijām vai kādiem citiem starpniekiem, kuri apgalvo, ka aizstāv māksliniekus, tad atbilde būtu viennozīmīgi “jā”. Un vēlams, protams, maksāt nevis pa tiešo pašiem autoriem, kuru darbus mēs izmantojam, bet gan starpniekiem, kuri vēlāk šo naudu sadalīs, kā vajag. Bet ko par to domā paši autori? Šeit atbilde vairs nav tik viennozīmīga. Miljoniem mākslinieku visā pasaulē izvēlas savus darbus licencēt arCreative Commons jeb radošās komūnas licenci, kura atļauj viņu darbus izplatīt un izmantot par brīvu.

Mazliet vēstures jeb kā mēs nonācām pie pašreizējās autortiesību likumdošanas?

Autortiesību personiskās tiesības (tiesības tikt atzītam par autoru) spēkā ir neierobežotu laiku, savukārt mantiskajām tiesībām ir aizsardzības termiņš, ko nosaka likums darba radīšanas brīdī. 18. gadsimtā autortiesību termiņš bija līdz 28 gadiem. Pēc tam tas tika vairākkārt pagarināts, un šobrīd tie jau ir 70 gadi pēc autora nāves. Šim termiņam beidzoties, darbs nonāk publiskajā īpašumā (public domain), un ikviens cilvēks to drīkst lietot bez maksas.

Pēdējā autortiesību termiņa pagarināšana notika 1998. gadā, kad ASV pieņēma likumu, kas to pagarināja no 50 līdz 70 gadiem pēc autora nāves. Visticamāk, šis termiņš nākotnē tiks pagarināts vēl vairāk. Pieņemšanas laikā šim ASV likumam tika dota iesauka “Mikipeles aizsardzības akts”, jo tā lobēšanā aktīvi piedalījās Disnejs, kurš nevēlējās pieļaut šī tēla nonākšanu publiskajā īpašumā. [1] ASV ir izskanējušas arī runas par bezgalīgu autortiesību termiņu. Precīzāk – bezgalību mīnus vienu dienu, jo ASV konstitūcija nemaz nepieļauj mūžīgas autortiesības, taču no tā gan nav vērts baidīties, jo Disnejs negribēs Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimu pēcnācējiem maksāt par šo autoru pasaku un tēlu izmantošanu. Pie tam šāda sistēma būtu pārāk nepraktiska. Ja autoram ir divi bērni, katram no tiem vēl divi bērni utt., tad pēc vairākiem gadsimtiem pēcnācēju skaits, starp kuriem jāsadala par autortiesībām iekasētā nauda, jau ir mērāms simtos.

Kas ir Creative Commons jeb radošās komūnas licences?

(continue reading…)

Currently entering the final stages of filming material for the documentary short film on the re-integration of the mentally ill into the general society in Latvia. Estimated release date – very early May, 2012. Still very lots of things to do!